Kā jau mēs visi zinām, tad elektrobarošanas avots ir ierīce, kura paredzēta iekārtu darbībai nepieciešamās elektrobarošanas nodrošināšanai.
Elektrobarošanas avoti pēc to uzbūves un darbības principa iedalās trīs galvenajās grupās:
Elektrobarošanas avoti pēc to uzbūves un darbības principa iedalās trīs galvenajās grupās:
1) tīkla transformatora elektrobarošanas avoti;
2) taisngriežu elektrobarošanas avoti;
3) impulsu tipa elektrobarošanas avoti.
Lai izveidotu elektrobarošanas avotu, ir jārīkojas šādi:
1) ir jāzina jauda, kuru ir nepieciešams nodrošināt, izmantojot elektrobarošanas avotu;
2) tālāk ir jāatrod elektriskā principiālā shēma vai arī jāizveido pašam;
3) kad shēma ir atrasta vai izveidota, tad tālāk seko iespiedplates (PCB) izveide;
4) kad iespiedplate ir izveidota, tālāk tiek veikta komponenšu (elektriskās principiālās shēmas elementu) montāža, kuru veic atbilstoši shēmai un izveidotajai iespiedplatei;
5) kad montāža ir pabeigta, tālāk notiek izstrādājuma testēšana (mērījumi, fizikālās īpašības u.c.);
6) kad iespiedplate ir notestēta, ja izstrādājums funkcionē pareizi, tad ir gatavs tā ekspluatācijai, taču citādāk nepieciešams veikt atkļūdošanu, pieskaņošanu.
Piemēram, lai izveidotu vienkāršu elektrobarošanas avota shēmu, jāsāk ar maiņsprieguma pazemināšanu, kuru veic transformators, tālāk seko diožu tilts (divu pusperiodu vienfāzes tilta taisngriezis), ar kura palīdzību tiek iegūts pulsējošs līdzspriegums, proti, maiņspriegums tiek pārvērsts par pulsējošu līdzspriegumu. Tālāk seko pulsāciju izlīdzināšana (gludināšana). Pulsāciju izlīdzināšana tiek veikta, izmantojot elektrolītiskos kondensatorus, kurus shēmā slēdz uzreiz aiz diožu tilta. Parasti aiz diožu tilta slēdz vienu vai vairākus elektrolītiskos kondensatorus (vienkāršā gadījumā), taču ir vēlams izvēlēties kondensatorus ar lielāku kapacitāti, jo tad ir iespējams izlīdzināt nepieciešamo spriegumu (tā pulsācijas) daudz labāk. Vēlams elektrobarošanas avotam aiz diožu tilta ņemt tādas kapacitātes kā 1000 uF, 2200 uF (zemāk redzamajā shēmā C1...C4) vai 4700 uF. Protams, kapacitātes izvēle ir ļoti atkarīga no slodzes. Paralēli elektrolītiskajiem kondensatoriem ieteicams slēgt keramiskos kondensatorus, lai mazinātu parazītiskās induktivitātes ietekmi. Kad pulsācijas ir izlīdzinātas, tālāk seko nepieciešamā sprieguma un strāvas iegūšana, kur, piemēram, izmantojot Zēnera diodi, tiek veikta sprieguma stabilizācija. Spriegumu arī ir iespējams stabilizēt, izmantojot dažādus integrālo shēmu risinājumus, piemēram, LM317, LM117, LM337 u.c. Lai iegūtu nepieciešamo strāvu, tiek izmantoti dažādi strāvas pastiprināšanas, stabilizēšanas un ieregulēšanas slēgumi, ar kuru palīdzību tiek iegūts nepieciešamais strāvas stiprums. Mainot pretestības RV1, RV2, R1 un R2 (skatīt attēlu) pie spriegumu stabilizējošās integrālās shēmas, piemēram, LM317, ir iespējams ieregulēt arī citu izejas spriegumu, kuru aprēķina šādi: Uiz=1,25*(1+RV1/R1), kur 1,25 ir atbalsta spriegums. Kad izejā ir iegūts nepieciešamais spriegums, tas tiek "nogludināts", izmantojot elektrolītiskos kondensatorus. Rezultātā ātri un vienkārši ir izveidots vienkāršs elektrobarošanas avots, kuru var izmantot ikdienas vajadzībām. Shēmā paredzētās taisngriežu diodes (D5 un D6) ir paredzētas integrālo shēmu aizsardzībai.
1.1.att. LM117 sērijas sprieguma stabilizatora aprēķinu veikšana
1.2.att. Vienkārša divpolāras elektrobarošanas avota elektriskā principiālā shēma
1.3.att. Elektriskās principiālās shēmas praktiskā realizācija
1.4.att. Elektriskās principiālās shēmas praktiskā realizācija
1.5.att. Izejas sprieguma oscilogramma